13.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 31/1

1.1

Efektīva un labi integrēta finanšu sistēma ir būtisks priekšnosacījums drošai un efektīvai monetārās politikas īstenošanai euro zonā. Lai gan tas attiecas uz visiem finanšu sistēmas segmentiem, tam ir īpaša nozīme tajā tirgus segmentā, kas vistiešākā veidā saistīts ar monetārās politikas īstenošanu, proti, naudas tirgū. Eiropas īstermiņa vērtspapīru tirgus ir vismazāk integrētais naudas tirgus segments Eiropas Savienībā. Tāpēc ECB pievērš īpašu uzmanību regulējošām un tirgus noteiktām iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt Eiropas īstermiņa vērtspapīru tirgus integrāciju, attīstību un pārskatāmību (4).

1.2

Finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus izveidē ES tiesību aktu vienādai ieviešanai un interpretācijai ir izšķiroša nozīme. Ņemot vērā minēto, direktīva, kas izvēlēta kā tiesisks līdzeklis šādai vienādai ieviešanai, šajā gadījumā šķiet pretrunā ar ieviešanas pasākumu mērķi saistībā ar PVKIU direktīvu, kura paskaidro definīcijas, “lai nodrošinātu vienādu šīs direktīvas piemērošanu Kopienā” (5), “lai veicinātu vienotu izpratni par jautājumu, vai noteikti aktīvi var būt ieguldījums saskaņā ar PVKIU direktīvu” un “lai uzlabotu tiesisko noteiktību un sekmētu vienveidīgāku PVKIU direktīvas interpretāciju” (6). Ierosinātie īstenošanas pasākumi regulas formā, paredzot noteikumus, kas tiešā veidā būtu piemērojami visiem PVKIU, varētu būt atbilstošāks risinājums pašreizējai nevienādajai dažu galveno PVKIU direktīvas principu piemērošai (piemēram, attiecībā uz naudas tirgus instrumentu atbilstības noteikumiem).

2.1

Pirmkārt, saistībā ar informācijas izpaušanas un informēšanas prasībām ierosinātā direktīva ievieš vairākas prasības atkarībā no emitenta juridiskā statusa. Piemēram, attiecībā uz naudas tirgus instrumentiem, ko emitējusi uzraudzībā esoša iestāde (7), informācija var aprobežoties vai nu tikai ar informāciju par emisiju vai emisijas programmu vai par emitenta tiesisko un finansiālo situāciju pirms naudas tirgus instrumenta emisijas (8). Turpretī attiecībā uz nefinanšu sabiedrībām (9) tiek prasīta informācija gan par emisiju un emisijas programmu, gan par emitenta tiesisko un finansiālo situāciju. Komisija norāda, ka šāda atšķirības noteikšanā ir ņemts vērā tas, ka “piemēram, noguldījumu sertifikāti varētu neatbilst noteiktiem kritērijiem”, kuri noteikti ierosinātās direktīvas 5. panta 2. punktā. Kopumā ECB uzskata, ka vienmērīgas un efektīvas tirgus darbības svarīgs priekšnosacījums ir adekvāta un standartizēta informācija, kā arī standartizēta statistika, kas pieejama tirgus dalībniekiem. Tādēļ tā iesaka pieņemt ierosinātās direktīvas 5. panta 3. punkta a) apakšpunktu tādā pašā redakcijā kā ierosinātās direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

2.2

Otrkārt, papildus varētu tikt izvērtēta naudas tirgus instrumentu, ko emitē dalībvalstu vietējās vai reģionālās pašvaldības (vai federālas valsts gadījumā — federālā pavalsts) un ko dalībvalstis nav garantējušas, iekļaušana ierosinātās direktīvas 5. panta 2. punktā (“citi” emitenti) nevis tās 5. panta 4. punktā (t.i., kopā ar citām dalībvalstu publiskām iestādēm). Vietējās, reģionālās un federālās pašvaldības Eiropas Savienībā parasti saņem finansiālu atbalstu no attiecīgajām dalībvalstīm, kā arī tām ir īpašs statuss saskaņā ar nacionāliem maksātnespējas likumiem. Turklāt dažos gadījumos zināmas grūtības varētu radīt jautājums par to, vai dalībvalstis ir garantējušas savu vietējo, reģionālo un federālo pašvaldību saistības, kas traucētu atšķirt instrumentus ar garantiju no instrumentiem bez garantijas. Izvērtēšanas vērts ir ierosinājums regulēt visas dalībvalstu reģionālās, vietējās un (PVKIU direktīvas vajadzībām) federālās pašvaldības tieši tāpat kā PVKIU direktīvas “1. līmenī” (19. panta 1. punkta h) apakšpunkta pirmais ievilkums) un Emisijas prospektu direktīvā 2003/71/EK (10). Līdzīgi argumenti varētu attiekties uz starptautisko publisko tiesību institūcijām. Tādēļ Komisija varētu apsvērt grozīt ierosinātās direktīvas 5. panta 2. punktu, svītrojot atsauci uz dalībvalstu vietējām, reģionālām un federālām pašvaldībām, kā arī starptautisko publisko tiesību institūcijām nolūkā tās visas regulēt vienādi.

2.3

Treškārt, ierosinātās direktīvas 5. panta 3. punkta c) apakšpunkts norāda uz vajadzību pēc uzticamas statistikas par emisiju un emisijas programmu “vai citiem datiem, kas dotu iespēju veikt atbilstošu novērtējumu kredīta riskiem, kuri saistīti ar ieguldījumiem šādos instrumentos”. Saistībā ar šo jāatzīmē, ka uzticamas statistikas pieejamība un citu datu pieejamība, kas dod iespēju izvērtēt kredīta riskus, ir divas atšķirīgas un vēlamas tirgus iezīmes, kas tikai daļēji pārklājas. Tādēļ tās nevar uzskatīt par līdzvērtīgām. Bez tam šī prasība daļēji ir lieka, ja to apskata saistībā ar 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kas jau nosaka, ka informācijai par PVKIU direktīvas 19. panta 1. punkta h) apakšpunktā minētiem finanšu instrumentiem jābūt pieejamai tādā apmērā, lai nodrošinātu “kredīta risku atbilstošu novērtējumu saistībā ar ieguldījumiem šādos instrumentos”. Tādēļ ierosinātās direktīvas 5. panta 3. punkta c) apakšpunktā būtu jāsvītro atsauce uz “vai citiem datiem, kas dotu iespēju veikt atbilstošu novērtējumu kredīta riskiem, kas saistīti ar ieguldījumiem šādos instrumentos”.

2.4

Ceturtkārt, ierosinātās direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā atsauce uz “informācijas kontroli”, ko veic “atbilstoši kvalificēta trešā persona”, rada pamatu dažām nopietnām interpretācijas problēmām. Savos agrākajos skaidrojumos (11) Komisija norādīja, ka dīleri, auditori, publiskās iestādes vai citas tirgus struktūras varētu būt atbilstošas tiktāl, cik tās nav pakļautas emitentu instrukcijām. Kā to norāda Komisija, šīs prasības mērķis ir nodrošināt, lai informācija par uzņēmumu emitētiem instrumentiem — īpaši ņemot vērā to, ka šie uzņēmumi netiek pārraudzīti vai regulēti — būtu ticama un pakļauta kvalificētai pārbaudei. Tomēr Komisijas ierosinājums nenosaka kādu noteiktu mehānismu, un paliek atvērts jautājums par to, kādā veidā tas varētu tikt sasniegts. Nav skaidrs, kam būtu jāizlemj par trešās personas “atbilstību”. Ierosinātās direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunktsnosaka, ka informācijas kontrole attiecas gan uz emisiju un emisijas programmu, gan uz emitenta tiesisko un finansiālo situāciju. Kaut gan, atkarībā no trešās personas statusa, kontrolējošā institūcija ne vienmēr “kontrolēs” abus šos elementus. Piemēram, auditors kontrolēs emitenta finansiālo situāciju, bet ne emisijas programmu. Un ir apšaubāmi, ka juridiskās firmas un dīleri varētu tikt uzskatīti par tādiem, kas kontrolē finansiālo informāciju. Arī publiska institūcija var kontrolēt emisijas programmu, bet ne vienmēr emitenta finansiālo situāciju Visbeidzot, ja ierosinātajā direktīvā iekļauj neskaidru informācijas kontroles mehānismu, ko īsteno “atbilstoši kvalificēta trešā persona” (12), varētu rasties pamats uzskatīt, ka informācijas prasības naudas tirgus instrumentiem tiek pielīdzinātas tām informācijas prasībām, kādas tās ir attiecībā uz oficiāliem emisijas prospektiem. Saistībā ar šo jāatzīmē, ka prasības prospektiem noteiktas, šķiet, vienīgi Emisijas prospektu direktīvā, kurā naudas tirgus instrumenti ir izslēgti no vērtspapīru definīcijas (13).

2.5

Tas pierāda, ka dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība attiecībā uz šīs prasības piemērošanu ir pretrunā ar šo īstenošanas pasākumu mērķi, kas domāti, lai nodrošinātu lielāku tiesisko noteiktību un vienādu piemērošanu. Lai gan ir iespējams noskaidrot šīs prasības mērķi, kas tomēr šķiet problemātiski, ņemot vērā vairāku iespējamo situāciju kontekstu, ECB ierosina šo prasību pilnībā izslēgt.

2.6

Piektkārt, ierosinātās direktīvas 5. panta 4. punkts nosaka, ka attiecīgajai informācijai par visiem naudas tirgus instrumentiem, kas minēti PVKIU direktīvas 19. panta 1. panta h) apakšpunkta pirmajā ievilkumā (izņemot tos, kas minēti 19. panta 2. punktā) jāaptver informācija par emisiju vai emisijas programmu vai emitenta tiesisko un finansiālo situāciju pirms naudas tirgus instrumenta emisijas. Kas attiecas uz emitentiem, PVKIU direktīvas 19. panta 1. punkta h) apakšpunkts īpaši piemērojams attiecībā uz tām valstīm, kas nav dalībvalstis, Eiropas Savienību, Eiropas Investīciju banku, ECB un dalībvalstu centrālajām bankām. Tādējādi šī ierosinātā prasība piemērojama kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu ieguldījumiem noteiktos instrumentos, ko emitējušas centrālās bankas nolūkā īstenot monetāro politiku (14). Tā kā informācija par emitenta tiesisko un finansiālo situāciju var nebūt tiešā veidā noderīga PVKIU investoriem, ja emitenti ir centrālās bankas, un ņemot vērā to, kādas ir Eurosistēmas prerogatīvas attiecībā uz šādu instrumentu emisijas noteikumiem (15), ECB piedāvā grozīt ierosinātās direktīvas 5. panta 4. punktu, lai izslēgtu šī punkta piemērošanu visiem naudas tirgus instrumentiem, ko emitējusi ECB vai dalībvalsts centrālā banka.

2.7

Visbeidzot, Komisijas ierosinātās direktīvas 3. panta 2. punkts definē naudas tirgus instrumentus kā instrumentus, ko parasti tirgo naudas tirgū un kas atbilst vienai no šādām pazīmēm: i) to termiņš ir līdz 397 dienām no emisijas; vai ii) to atlikušais termiņš ir līdz 397 dienām; vai iii) tiem ne retāk kā reizi 397 dienās piemēro regulāru peļņas korekciju atbilstīgi biržas nosacījumiem; iv) to riska profils atbilst tādu finanšu instrumentu risku profilam, kuru termiņš ir līdz 397 dienām vai kuriem piemēro peļņas korekciju, kā noteikts iii) punktā. Komisijai uzmanība jāpievērš tam, ka šī definīcija nesaskan ar naudas tirgus instrumentu definīciju Regulā ECB/2001/13 (16), kas atsaucas uz atlikušo termiņu viens gads vai regulāru peļņas korekciju atbilstīgi biržas nosacījumiem vismaz reizi 12 mēnešos. ECB ņem vērā, ka ierosinātais 397 dienu periods radies EVKR priekšlikuma rezultātā, kas paredzēja 12 mēnešu perioda pagarināšanu līdz 397 dienām, lai iekļautu norēķinu kavējuma risku, kas var būt pārkāpums gadījumā, ja kavējas norēķins par instrumentu (17). ECB ierosina atgriezties pie Komisijas piedāvātā risinājuma, kāds tas bija ierosinātās direktīvas iepriekšējos redakcionālajos priekšlikumos un kas noteica termiņu viens gads, “neskarot jebkādu papildus kavējumu norēķinos, kā tas noteikts emisijā vai emisijas programmā”.